Brīnumu laiks

Pavasaris tiešām ir īsts brīnumu laiks. Te ir kas mazs, sīks un trausls. Skaists bez gala. Un te - jau vairs nav. Taču patiesībā zieds pārtop par jaunu ziedu, tik jau citā, nākošā gadā. Un atkal, pēc gada loka, elpa aizraujas no mazā, trauslā un bezgala skaistā brīnuma.

 

Un dzīve ir tieši tie mirkļi, kuri liek elpai aizrauties. Ne no lielā, varenā, pārlieku košā. No mazās, smalkās, baltās sniega pārslas. Uz tulpes zaļā kāta, gaiši rozā ziedkausa. No sīkas lietus lāses uz suņa siltās auss. No ...

 

Tik daudz mazu, smalku pieskārienu cilvēka dvēselei. Pat saskaitīt šos mazos brīnuma niekus ne var, ne pat iespējams ir. Smilšu graudi zelta liedagā. Sekunžu miljoni Laika kausā. Saulei austot, rietot, aiz tālā apvāršņa skatam aizslīdot. Mirklis īss, beigas un sākums. Lūpās smaida dzirkstele. Dzīve, mūžs, atmiņas un ilgošanās.