Internets ir
pārpildīts ar atziņām un labas/pareizas dzīves padomiem. Cilvēki tiem tic,
padomiem, kurus ir radījis kāds cits cilvēks, atbilstoši savai pieredzei.
Dzīves pieredzes ir dažādas. Gan skaistas un bagātas, gan neglītas un nabagas.
Skaistās, bagātās pieredzes nāk no mīlestības saņemtajām dāvanām. Neglītās,
nabagās nāk no bailēs saņemtajām dāvanām.
Dāvanas tiek
dotas un saņemtas. Tas būtu ideāli, ja dāvanas devējs skaidri saprastu ko
pasniedz otram cilvēkam. Taču dzīvē, uz pasaules nav nekā ideāla. Arī ar
cilvēka lūpām paustais "es mīlu" kādā brīdī nokrīt zemē un atsitoties
pret zāles stiebru, saplīst sīkās drumslās. Nav, vairs nav. Un vairs nesatvert
rasas lāsēs izkusušo. Kā tas varēja notikt? Pret zāles stiebru atsitās un sīkās
drumslās saplīsa. Rokās palika bailes, atkal bailes. Un devējs otram tikai to
var dāvināt. Mīlestības apgūšanas ceļš no jauna ir jāsāk.
Mīlestība un
bailes. Nesavienojas kopā nemaz. Mīlestību nav iespējams pazaudēt, ja vien tā
ir iepazīta vaigā. Cilvēku jā, var pazaudēt. Ilūzijas var pazaudēt. Mīlestību
ne. Visas cilvēcīgās attiecības ir bezgala vienkāršas. Un nav nozīmes tām saitēm
vienam ar otru, kuras pieņemam kā svarīgākās, kā tādas kuras ir mīlestībā
jāvieno un kuras ne. Mīlestībā jāvieno visas saites ...
Vai no
dāvanas var atteikties? Tā vienkārši un viegli, bez ēnas acu skatā. Var
atteikties. Ja redzi, ja saproti devējs nav apjautis - viņa sniegtā velte nav
mīlestībā lolota, tā ir baiļu tumsā saglabātā atmiņa no dzīves pieredzes pirms
gadiem, kad neglītais bija daļa cilvēka sirds, daļa cilvēka prāta, daļa cilvēka
rīcības. Vainot un apvainot, pelt, skaust, neticēt gaismai otra acīs.
Laiks. Tā ir
Dieva dotā dāvana, kuru cilvēks saņem ar pirmo savas elpas dvašu ienākot šajā
pasaulē. Laika vērtība tālu pārsniedzas viena cilvēka mūžam, tālu pāri
gadsimtiem. Dievs jau sen, sen zina un tūkstošiem reižu ir redzējis kā cilvēki
viens otram dāvina bailes, atkal un atkal. Mīlestības dāvanai izkrītot no rokām
un pret zāles stiebru saplīstot sīkās drumslās ...
Tā Tevis
daļa, kuras vārds ir mīlestība, kur tā Tevi sauc, aicina un vilina? Kuros ceļos
savu dzīvi vest? Vai baltu gaismas sveci sevī aizdedzināt? Vai darbus citus
darīt, zemē sviest un sabradāt? Tā Tevis daļa, kuras vārds ir mūžība, kur tā
Tevi vilina, aicina iet? Kuros kalnos kāpt un kuras aizas pārvarēt? Katram
kalnam, katrai aizai ir savs vārds no Laika gala dots. Un cilvēks izvēlas pats
kuru iepazīt, kuru bīties un kuram pāri lidot savus spārnus atlokot. Jā,
cilvēkam ir spārni, ir izvēle dota lidot vai zemē krist. Jā, cilvēks ir
mīlestības daļa, ir mūžības daļa. Ir lielās pasaules daļa, Visuma daļa un savā
dzīvē katru dienu, katru mirkli cenšas to atcerēties – kā tas ir – ES ESMU
MĪLESTĪBA …
*****************************************
Vakar no
cilvēka saņēmu ieļaunojuma dāvanu, tas notiek ļoti vienkārši. Tik ļoti
vienkārši, ka cilvēks pats to pat nesaprot. Es izvēlējos šo man sniegto dāvanu
nepieņemt. Savā dzīvē esmu to jau darījusi, pieņēmusi un maksājusi par to dārgu
cenu. Pilnībā zaudējot uzticēšanos cilvēkiem. Atgūt ir iespējams, taču tas
nozīmē visu atlikušo mūžu nodzīvot ar dziļu ievainojumu dvēselē ...
30.septembris 10:00; vēstulē I.N.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru