... un es nezinu

... un es nezinu vai madaras par sniegu maigāk manas pēdas glāsta. Un es nezinu vai  koku lapu zīds par oļiem manas plaukstas maigāk glāsta. Šodien izkusīšu jūras viļņos sudrabā un par vienu krāsu varavīksnē būšu.  Sniega baltā? Violetā? Jūras zilā vai tā, kuras uz Zemes nemaz nav? Un es nezinu vai rīt mājās pārnākšu, jo katrā smilgā jau būšu vienu savu smaidu atstājusi. Lietus dienām aizparīt un rudens vakara debesīm. Un katrai sniega pārslai savu glāstu uzdāvinājusi.

Paveries. Ieklausies. Kā DEBESIS maigi zied. Un putni Tevi mājās gaida. Ir tik labi šeit, uz Zemes apaļi brūnās, it visas debesu krāsas no jauna iepazīt. No jauna pasauli iemīlēt, arī šajā dzīvē. Un savas ilgas pīpenēs atstāt, nākošajām dzīvēm. Es nezinu kā mani tad sauks un kāda acu gaisma Tavējās būs ielijusi. Tā, kura mīl vai tā cita, kura nīst. Tā, kura patvērumu dod vai tā cita, no kuras bailēs projām iešu.

Ieklausies. Paveries. Kā cilvēks cilvēku no jauna varavīksnē meklē un varbūt arī atrod. Bet varbūt šajā dzīvē un šajā naktī pazaudē. Atkal, uz mūžu. 

 Vai jūra ir sāļa? Un asaras Tavas ir saldas? Vai smaidīt ir dāvāt mīlestību?

... un es nezinu kā cilvēkam atbildēt, kurš debesīs ziedus ne redz, ne jūt rīta atmošanos. Jo ik katrs Saules stars IR Dieva izrunāts vārds.
                                                          23. jūnijs 20:53,  239 skatījumi (draugiem.lv)