Naktī lija, lija. Vai visas
debesis būs izlijušas? Varbūt jā un varbūt nē. Tur, debesīs nekam nav skaita,
nav malas, nav Laika. Ir tikai mirkļi Dieva pilni. Šeit, uz zemes mēs tos
cenšamies satvert. Kā nu sanāk. Plaukstās lietus lāses un matos Saules skūpstus.
Tad no lūpām vārdi paši no sevis raisās.
Viegli, viegli. Lai vienmēr tā mēs spētu!
Taču, ja godīgi esam, tad tieši
tāda arī ir cilvēka daba. Mirkļus pašus skaistākos satvert un laikā pārveidot.
Laikā, kad otram tiek teikti vārdi : “Tevi mīlu es”. Laikā, kad esam īsti, esam
patiesi, kad savā dvēselē Gaismu nesam. Taču, ja mazliet vairāk vai mazāk
dzīves spēlē kādu lomu vēlamies spēlēt, tad …
Naktī lija, lija. Sudraba upe
manās plaukstās tek. Ar zelta putekšņiem pilna. Pirms īsa, īsa brīža tie debesīs bija.
Laiks nav ne smiltis, kas caur
maniem pirkstiem zemē slīd. Ne arī zūdoša vērtība kā tik bieži tam ticam, ne
tā. Laiks vienmēr, vienmēr dod. Baltu gaismu ko vārdā vienā saucam. Dievs.
Mīlestība. Mīlestība. Dievs.
Naktī šajā atkal līs, līs. Lai
katram no mums pa vienam zelta laika dzīparam tiktu. Tver plaukstās savās
lietus lāšu pieskārienus! Ļauj savā dvēselē palot sudraba upei. Tā zelta
putekšņu pilna. Pirms brīža īsa, īsa tie debesīs bija…
Ie.Trimalniece,
16.jūnijā šajā gadā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru