Un man šodien
pieder vien ilgošanās. Pēc sniega pirmajām pārslām. Pēc zvaigznēm Ziemassvētku
naktī baltajā. Pēc tālu zemju baznīcu torņu smailēm. Pēc savas zemes malas
sirmo vīru baltajām sejām, no manām atmiņām pirms gadu simtiem daudziem,
daudziem. Man pieder vien ilgošanās. Pēc rītdienas rīta rasas un gulbju
spārniem debesīs. Šodien es esmu zemes viena strēle, pie Tavām mājām un Tavām
durvīm pie sliekšņa. Šodien es esmu tas akmens meža ceļa malā. Ar savām ilgām.
Pēc ziemas. Pēc vasaras rasas. Pēc saules smaida rītam atnākot un vakaram
aizejot. Savos ceļos. Man pieder vien ilgošanās. Un varbūt mazliet smeldzīgu
atmiņu. Tikai mazliet, lai vienmēr atcerētos - Zeme dodas tālāk Visuma telpā,
arvien tālāk un tālāk. Noietajā ceļā atstājot zvaigžņu dzirksteles. Tāpēc mans
skats meklē naktī debesu zili melnos samtus.
Man pieder
ilgošanās PĒC ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru