Atmiņās...

Stāsta, ka maijs esot pats skaistākais gada mēnesis. Nezinu, var jau tā būt. Tad ķirši ziedot un ābeles tāpat. Manas acis zaļo krāsu vairāk meklē kā balto ziedu zīdu. Manas rokas biežāk egles zarus glāsta kā ziedus sev vēlās klāt glaust. Un tikai ziemā es spēju lidot pār pasauli visu plašo, ne pavasara vējos dziesmas dziedāt. Mums ik katram ir savs mīļākais laiks, kad klusumā sadzirdēt tos soļus nākotnē kas nes šo SKAISTO Dieva doto zemi, kuru par mājām tik īsu brīdi varam saukt. Atmiņās savās glabājot putnu ceļus debesīs. Tajās savas zvaigžņu māsas ar acīm noglāstot, domās vien pieskaroties Stāsta, ka zvaigznes esot tālas un aukstas. Zinu droši, ka nē. Atmiņās manās ik pa brīdim ievējo zilo vēju balsis. Tie mani vismīļie brāļi, siltām acīm un vēl siltākām plaukstām. Ai, mani mīļie un labie! Ai, manas mīļās un labās!

Stāsta, ka maija naktis esot aukstas un ziedu baltais zīds salnas bīstas. Jā, tas ir tā. Taču pietiek ar elpu savu apsegt visu plašo zemes telpu un ziedi rītā tikpat skaisti ziedēt spēs. Jā, ar elpu savu. Cilvēkam tik daudz tiek dots. Redzēt, dzirdēt, just, mīlēt, sargāt, ilgoties, atcerēties. Jā, atcerēties par saviem putna spārniem. Jā, atcerēties par saviem brāļiem un savām māsām. Par mājām, kurās ik katra doma pārtop par rīta rasu uz zemes šīs, kuru tik īsu brīdi par mājām saucam. Tur un šeit, šeit un tur. Kā divas pasaules. Atmiņas tās šķir un reizē vieno. Rīta rasai pēdas glaužot ...