Vasara sauc ...



Bija … ir … būs …

Arī šodien lietus manu pagalmu pārstaigāja. Nē, ne visu dienu kā vakar tam tikās. Šodien pārskrēja ātriem soļiem un pazuda aiz mežu galotnēm. Saulei pienenes atvēlot. Un pēc brīža atkal atskrienot kā būtu ko aizmirsis pagalmā manā. Ak, jā tulpēm esot gana ziedus raisīt, tām esot jau visa uzmanība bijusi dota. Un lietus lāses zemē vienu pēc otras tulpju  ziedus lieca. Man ir mazliet tās žēl, tikai mazliet, jo vairāk nevar tas būt. Pasaulē it viss aplī dzīvo, kur nav ne sākuma, ne beigas var atrast. Kaut ziedus lietus pret zemi liec. Pieskaros ar pirkstu galiem ziedu zīdam un jūtu kā zeme elpo. Tā ir manis pašas elpa krūtīs manās. Zieds un es esam viens. Zeme un es esam viens. Debesis un es esam viens. Putns un es esam viens. Lietus un es esam viens. Bija … ir … būs … un tā bezgalīgi, kamēr vien cilvēks pasaulē savus ceļus ies. 
 

 



Atmiņās...

Stāsta, ka maijs esot pats skaistākais gada mēnesis. Nezinu, var jau tā būt. Tad ķirši ziedot un ābeles tāpat. Manas acis zaļo krāsu vairāk meklē kā balto ziedu zīdu. Manas rokas biežāk egles zarus glāsta kā ziedus sev vēlās klāt glaust. Un tikai ziemā es spēju lidot pār pasauli visu plašo, ne pavasara vējos dziesmas dziedāt. Mums ik katram ir savs mīļākais laiks, kad klusumā sadzirdēt tos soļus nākotnē kas nes šo SKAISTO Dieva doto zemi, kuru par mājām tik īsu brīdi varam saukt. Atmiņās savās glabājot putnu ceļus debesīs. Tajās savas zvaigžņu māsas ar acīm noglāstot, domās vien pieskaroties Stāsta, ka zvaigznes esot tālas un aukstas. Zinu droši, ka nē. Atmiņās manās ik pa brīdim ievējo zilo vēju balsis. Tie mani vismīļie brāļi, siltām acīm un vēl siltākām plaukstām. Ai, mani mīļie un labie! Ai, manas mīļās un labās!

Stāsta, ka maija naktis esot aukstas un ziedu baltais zīds salnas bīstas. Jā, tas ir tā. Taču pietiek ar elpu savu apsegt visu plašo zemes telpu un ziedi rītā tikpat skaisti ziedēt spēs. Jā, ar elpu savu. Cilvēkam tik daudz tiek dots. Redzēt, dzirdēt, just, mīlēt, sargāt, ilgoties, atcerēties. Jā, atcerēties par saviem putna spārniem. Jā, atcerēties par saviem brāļiem un savām māsām. Par mājām, kurās ik katra doma pārtop par rīta rasu uz zemes šīs, kuru tik īsu brīdi par mājām saucam. Tur un šeit, šeit un tur. Kā divas pasaules. Atmiņas tās šķir un reizē vieno. Rīta rasai pēdas glaužot ...



Kad līst...



Dieva elpas pilni

Man nav laika? Nē, tā nav taisnība. Man ir laiks, lai otram cilvēkam pieskartos. Nē, ne aiz pienākuma vai citiem niekiem. Es tikai tāpēc pieskaros, lai Tu JUSTU kā pasaulē no cilvēka pie cilvēka mīlestība iet. Vienkārši...

http://zvaigznesplauksta.blogspot.com/2014/01/nac.html

Tev bail citus vējus uz saviem vaigiem just? Tad zini, ka tie citi vēji ir Dieva elpas pilni.

 

 

*** * ***



Izsūtu pa pastu

Rakstīt uz profilu : https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/



Taču

Viss plūst un mainās, Laiku nevar pakļaut iegribām savām - es gribu. Nē, tas nav iespējams, pat ja visus pasaules pulksteņus es ielikšu savās mēteļa kabatās. Tik un tā strēles ies savus ceļus, kuros es vien varu vēlēties līdzi iet (taču ne skriet). Es varu vēlēties apstāties, ne soli no mājas pagalma tālāk nesperot. Tik un tā es Laikam plūdīšu līdzi. Tik un tā zemeslode savam liktenim pretim ies (taču ne skries). Tik un tā klusums runās koku lapu valodā, kuru es mācīšos neizrunāt vārdos skaļos (taču tik ļoti nodeldētos). Tik un tā ābeles zaros es savu vietu rašu...

Viss plūst un mainās, arī cilvēks mainās. Pēc savas vēlmes apstājoties savas mājas pagalma vidū, ne soli tālāk nesperot (taču ejot tālāk arvien).