Jau iedomājies savu vēlēšanos? Kuru Laika dūdām dosi
izdziedāt, tā lai aizskan uz otru zemes malu. Tā, lai kalnos vistālākos
atbalsojas. Tā, lai debesu telpās atbalsojas un atpakaļ nāk ar
sniegpārslām baltām. Zem logiem Taviem sniegpulkstenītēm taču vajag segu siltu,
līdz pavasarim saldi guļot.
Jau iedomājies savu vēlēšanos? Kuru Laika dūdām dosi
klusi izdziedāt, tā lai tikai zeme sadzirdēt spēj. Es jau sen kā savu stāstu
esmu izstāstījusi. Par LAIKU kurš pulksteņiem apstāties liek. Tas tāds jocīgs
nedzīvs priekšmets. Tik paņemt prot un grib. Bet LAIKS taču dod! Piepilda līdz
malām dzīvības kausu. Jā, Laiks ir vienīgais, kurš cilvēkam pasniedz pašu
dārgāko dzīves balvu.
Es jau sen kā savu stāstu esmu izstāstījusi. Tagad Tev
ir jādodas Laika sveces aizdegt debesīs. Un raugi, lai tās degtu mūžīgi,
zemeslodei tāls ceļš Visuma telpā ir jāveic.
Mēs? Satiksimies. Kaut kur, kaut kad. Un es klausīšos
Tavus stāstus. Kā ar skaistu prieku pa sniegu basām kājām bridi. Kā ar klusu
vārdu mierināji. Kā ar savu elpu
sildīji. Kā cilvēku sāpes pārvērti taureņos raibos. Un pasaulei mīlestībā
dāvāji SEVI.
