Liktenis

Stāsta, ka liktenis visu zinot un visas dzīves vadot pēc sava prāta. Ticēt, neticēt, ticēt vai atkal neticēt. Zīlēju pie sevis. Margrietiņas vēl nezied. Aiz loga gan smalks lietus līņā. Tik smalks, ka ar aci grūti to redzēt. Taču uz matiem to jūtu it labi. Tātad ir. Likteni tā ne redzēt var, ne arī just kā lietus lāses, kaut sīkas, savos matos.

 

 

Likteni, likteni, saki lūdzams man. Kas būs citāds dzīvē manā pēc minūtēm piecām, desmit; stundām trim, četrām; gadiem diviem, desmit. Saki taču man. Saki! Kāpēc tik mēmi klusē, kā bez mēles būtu tu. Es varu pat kliegt pilnā balsī, cik spēka manām plaušām un garam. Nē, Tu klusē tāpat mēmi, mēmi. Kaut skaidri zinu es, ka dzirdi manu balsi, manu lūgumu.

 

 

Es palieku liktens klusuma ietīta. Jā, to just var tāpat kā tās smalkās lietus lāses matos. Tas klusums ir kā smalks zīda lakats. Es varu tajā ietīties, taču vairāk arī neko. Es varu grezno lakatu pār matiem klāt, lai lietus garām man iet. Vien vaigu aizskarot. Es varu lakatu sev zem kājām dubļos sviest, lai zeme pasargāta tiek. Ne visa zemes lode, vien tas mazais laukums zem kājām manām. Maz vai daudz?  Es padomāju. Un sapratu cik tas gan ir daudz. Zem manām kājām ziedošs puķu dārzs. Ja vien … es pieliekšos un zemē puķu sēklas iesēšu. Es redzu kā cilvēks pēc cilvēka pieliecas un iesēj sēklas zemē. No rokām tās zemē raisās kā baltie ievu ziedi. Un katrā sēklā gaismas dīgsts iekšā dzīvo. Izberzēju acis savas, vai tiešām tas tā ir, ko redzu es?

 

  

Cilvēki zemei piedošanu lūdz. Ne vārda nesakot, vien klusi sējot miljoniem sēklu zemē. Ielūkojos savā plaukstā. Tajā viena sēkla smaida klusi, klusi. Bet tā nav ne puķes, ne koka, ne krūma. Un tagad gan es dzirdu ko Liktenis manim saka, kāds ir mans dzīves gājums pēc minūtēm piecām un gadiem simts. Tas tāds ir bijis arī tūkstot gadus atpakaļ. 

es pieliecos …