Var klusēt un var skaļi kliegt. Par mīlestību krūtīs,
kas dzīvo. Vai Tev, mans draugs, tāpat? Vai rokas gurst pēc siltas darba
dienas? Vai tomēr mēmi lūkojies aiz loga uz ceļa pusi, kad mīlestība pa to
nāks? Ko gaidi Tu?
Var klusēt un var skaļi kliegt. Par sāpēm krūtīs, kas
pušu tās plēš. Nav vārdi tik maigi, lai ar tiem pārsietu brūci savas sirds
vidū. Tā lāso tik bezgala ilgi, ilgi…
Var klusēt un var skaļi kliegt. Par slāpēm tik lielām.
Pēc dzīvības malka. Kā gan pie tā tikt? Kā sāpes kliedēt? Kā sagaidīt to, kurš
nāks pa putekļiem klāto ceļa plienu?
Piedod manus vārdus, kurus teikšu. Nesēdi un negaidi
neko, kas klēpī pats Tev kritīs, bez Tavu roku pieskāriena. Celies un iejauc
maizi abrā. Celies un atver mājas durvis līdz galam vaļā. Celies un no akas
ūdeni smel. Negaidi, ka pats no sevis viss vietās savās stās, ka mīlestība Tevi
dziedinās no mēmuma un sāpēm.
Ir jau labi pa reizei vienai – divām gadu simtos
piecos, ka kāds cits Tev ceļu parāda, kur iet, ko darīt, ko teikt, ko klusēt.
TAČU tas arī ir viss…
Var klusēt un var skaļi kliegt, par to kā manim nava.
Un var teikt samtainā balsī : „Cik skaista bite ziedā dzied!”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru