Zvaigznes plaukstā: aprīlis 2014

http://www.draugiem.lv/zvaigznesplauksta/gallery/?aid=51214141

Var klusēt un var skaļi kliegt. Par mīlestību krūtīs, kas dzīvo. Vai Tev, mans draugs, tāpat? Vai rokas gurst pēc siltas darba dienas? Vai tomēr mēmi lūkojies aiz loga uz ceļa pusi, kad mīlestība pa to nāks? Ko gaidi Tu?

Var klusēt un var skaļi kliegt. Par sāpēm krūtīs, kas pušu tās plēš. Nav vārdi tik maigi, lai ar tiem pārsietu brūci savas sirds vidū. Tā lāso tik bezgala ilgi, ilgi…

Var klusēt un var skaļi kliegt. Par slāpēm tik lielām. Pēc dzīvības malka. Kā gan pie tā tikt? Kā sāpes kliedēt? Kā sagaidīt to, kurš nāks pa putekļiem klāto ceļa plienu?

Piedod manus vārdus, kurus teikšu. Nesēdi un negaidi neko, kas klēpī pats Tev kritīs, bez Tavu roku pieskāriena. Celies un iejauc maizi abrā. Celies un atver mājas durvis līdz galam vaļā. Celies un no akas ūdeni smel. Negaidi, ka pats no sevis viss vietās savās stās, ka mīlestība Tevi dziedinās no mēmuma un sāpēm.

Ir jau labi pa reizei vienai – divām gadu simtos piecos, ka kāds cits Tev ceļu parāda, kur iet, ko darīt, ko teikt, ko klusēt. TAČU tas arī ir viss…

Var klusēt un var skaļi kliegt, par to kā manim nava. Un var teikt samtainā balsī : „Cik skaista bite ziedā dzied!”