Klusumu PIEPILDĪT

Sarunas. Domāju par tām. Cik dažādas tās ir un var būt. Ir tādas, kuras ir piesātinātas ar visu iespējamo gara bagātību. Ir tādas, kuras ir caurākas par kartupeļu skalojamo drāšu kurvi. Abu veidu sarunās tie paši vārdi tiek lietoti. Tie paši burti pierakstīti. Bet rezultāts tik atšķirīgs.

 Klusēšana. Tā arī kā sarunas ir tik un var būt dažāda. Piepildīta un tāda, kuras klātbūtnē mazliet neērti top. No valdošā tukšuma divu vidū. Jā, manuprāt, tam ir vistiešākais sakars ar mīlestību ko cilvēks pats SEVĪ lolo. Jā, tā var būt, ka kādam tas tiešām ir tikai vārds "mīlestība", kuru var locīt pēc visiem gramatikas likumiem. Bet vairāk? Vairāk nozīmē piepildīt sev apkārt esošo telpu ar Gaismu, šī vārda būtībā. Vai tas ir viegli, viegli? Nav gan. Nemaz nav. Jo tas nozīmē prast sarunāties ar otru/citu cilvēku pat nesarunājoties. Vienkārši esot blakus un tajā visīstākajā brīdī izrunāt VĀRDU. Ne garos teikumos vārdus izbērt uz grīdas, lai tas otrs uzlasa.

Jā, lēnītēm apjaušu ko tad īsti nozīmē : "tev nebūs bez jēgas Vārdu valkāt" (pēc atmiņas). Taču tieši tas notiek katru dienu. Tukšuma aizlāpīšana ar tukšumu. Tā viegli, viegli. Tā it kā nemanāmi, it kā tam tā būtu jābūt. Kāds notic vārdam „mīlestība”, kurš gramatiski viegli lokāms ir. Gramatiski.

Bet es ticu tad, kad varam KOPĀ KLUSUMU PIEPILDĪT. Tā, ka tas kartupeļu skalojamais drāšu kurvis pilns top.

Tad es ticu Mīlestībai. Tad es to redzu un jūtu.