Un atkal asfalts zem mašīnas riteņiem klājas. Un atkal
kļavas liesmo un deg saulstaros vēlos. Tik es vairs ne tā pati. Ne tas smaids,
ne tie smiekli. Gluži kā Andersena pasakā par mazo nāriņu. Mazā dzelmes
princese pati sevi ziedoja Gaismai - topot par jūras putām. Par tām pašām pār
kurām "Skrejošās pa viļņiem'' vieglie soļi slīd. Kā citādi meitene spētu
nomaldījušos kuģus aizvest krastā? Ne mazo nāriņu, ne leģendām apvīto meiteni
neviens nav redzējis. Tik neparasts smaržu vilnis vēsta – tās ir blakus. Viena
vai abas, bet varbūt vēl kas cits ...
… un atkal kļavas liesmo un deg saulstaros vēlos.
29. septembris 2011
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru