Vien IEDOMĀ

Tā vai citādi. Ne civilizācijā esot. Kādā citā laikā. Kādā citā telpā. Tajā nav nozīmes statusam izdomātam. Vai robežām, kas cilvēku no cilvēka šķirt tik labi prot. Aiz izdomātiem žogiem. Aiz uzceltiem mūriem aizspriedumos celtiem. Tad it viss tik sīks top. Mazā punktā pārvēršoties. Ar zīmuli papīram pieskaroties.

Vēlies ar mani parunāt? Tad vienkārši IEDOMĀ. Es Tevi, mans draugs sadzirdēšu. Un viena alga cik tālu būsi no manis. Jūdzēm nav skaita. Sienām nav spēka turēt domas tavas. Kas TIK VIEGLI pār pasauli lido. Tā cita matērija ira.

Vēlies mani redzēt? Tad nemeklē uz ekrāna, kurš tumsā ir ieslīdzis dziļā. Vienkārši IEDOMĀ mani. Tik vienkārši tas notiek! Un civilizācija paliek pelēkos mākoņos tīta. Kur cilvēks cilvēku gudrībā pārspēt tīko. Sacenšoties par lauriem uz dzīves skatuves. Civilizācijā tās tik nozīmīgas lietas šķiet. Vara, nauda, kaut kas vēl, jā labas manieres pie bagāta viesu galda. Velti tas! Tā laiks tik dārgais Nekas upē tiek izliets. Un Nebūtībā pārvēršas.

Bet tikmēr Saule lāstekās rotaļājas. Un Mēness sudrabu kaļ.

Vien IEDOMĀJIES. Vairāk neko. Un tālāk kas? Vienkārši skaties. Vienkārši klausies un jūti. Kā koki aug otrā pusē Zemeslodei. Kā cilvēks cilvēku mīl (un arī nīst). Kā tauriņa spārni lietū trīss.

Vien iedomā…

20.janvāris 2011.