Var sev lejupielādēt

Var sev lejupielādēt

Foto/datorsalikumi/Ieva Trimalniece:

http://failiem.lv/u/gfgrgrr

 



Rudens zeme smaržo...



Rīts

PILNA galerija ir šeit:
https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=56001497





Var sev lejupielādēt

Var sev lejupielādēt

Foto/datorsalikumi/Ieva Trimalniece:

http://failiem.lv/u/fuzzxnn

 



Kāpēc raudāt rudenī?

Ineses Dūnes datorsalikums

Kad vakars nāk...

PILNA galerija ir sk. šeit:
https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=56232176



*** * ***



*** * ***



Citus man nevajag

Šodien es vilku goda drānas mugurā, ejot pavadīt pēdējā gaitā kaimiņienes tēvu. Jau cienījams vecums, 80 gadi. Rīt es vilkšu darba drānas mugurā, pēc rīta vēlēšanu iecirknī, braucot lasīt ozolu zīles Piļoru ozolu audzē, kurai ir apmēram 200 gadu. Arī kokam ir savs laiks dots dzīvot VERTIKĀLI. Horizonts un vertikāle veido mūžīgo laiku. Uz šo domu mani uzvedināja šodien dzirdētais sprediķis bēru dievkalpojumā. Tā būtu jābūt. Ka cilvēks apzinās savu dzīvi visā pilnībā. Tā nerodas pati no sevis. To nedod tikai materiālie labumi. Tā nav tikai mīlestības jūsma jaunībā un nav tikai bēdas vecuma galā. TĀ ir vertikāles un horizonta krustojums. Vidus punkts. Var teikt – krusts. Var teikt – dievkalpojums.  Var teikt – svētceļojums. Var dažādi to vārdā nosaukt.

 Vienu dienu goda drānas un citu dienu darba drānas. Bet katrā dienā SEVĪ SAGLABĀJOT to vertikālo virzienu. Mana dzīves privilēģija ir  katru dienu būt Dieva Baznīcā 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā un tā visu gadu. No ziemas rītiem līdz rudens naktīm, kad mēness aiz loga mani sauc sev līdzi. Vakar, nākot mājās no Liuku kalna, pie kaimiņu mājas apstājos un kādu laiku vēroju kā liepas lapas ar vieglu šalkoņu krīt zemē. Kā lietus. Naktī bija salna. Man tieši aiz muguras meža malā burbuļoja rubeņi. Tos es dzirdēju arī pēc saules lēkta, kad no lielceļa kāpu lejā ielejā.  Saule no mežu HORIZONTA iznira kā apsolījums skaistai dienai. Saule kāpj augšā ļoti strauji. Tās ir skaitītas minūtes, kurās pat nevar izdomāt dienas plānus. Un pat nevajag. Tas brīdis, kad cilvēks ar acīm var redzēt KĀ KRUSTOJAS vertikāle un horizonts, tas brīdis nav domāts vārdiem un domām.

 Jā, šodien sešos vakarā Latvijas dievnamos 10 minūtes skanēja zvani. Rīt visa diena būs tāda, kad vertikāle un horizonts krustosies. Rīt manā jaunajā pasē būs viens zīmogs. Un pēc tam braukšu lasīt ozolu zīles. Kokiem ir jāaug un jābūt maniem sargiem. Citus man nevajag.

 PILNA galerija ir šeit:

https://www.draugiem.lv/ievatrimalniece/gallery/?aid=55513847

 

 

Vēl šajā gadu tūkstotī…

Vēl šajā gadu tūkstotī. Matu cirtās zīda lentas. Krinolīni, žabo, mežģīnes. Sprādzes, brošas, pogas. Ar dimantiem. Rupji apstrādātas. Cik jau katram tas maciņš biezs. Bikšu staras. Garas, īsas. Plēstas, asu vīli gludinātas. Kā kuram statuss prasa. Lins, kokvilna, zīds, šifons, saru deķis. Vēl šajā gadu tūkstotī TĒLS posts tiek ikdien. Lūpiņas koši sārtas, zīmogredzens uz pirksta. Lakas un krāsas. Škēres un ķemmes. Spoguļi. Gar sienām no grīdas līdz griestiem. Mazs, apaļš rokassomiņā. Kāds varbūt arī plīst.

 Vēl šajā gadu tūkstotī…

Un tad viens burvju mājiens un IT VISI ŠIE TĒLI IRST. Paliek vien spārni. Balti vai melni. Kā kuram mums pašam lemti.