ceturtdiena, 2014. gada 27. marts
pirmdiena, 2014. gada 17. marts
pirmdiena, 2014. gada 10. marts
Solis pēc soļa
Ja tev neizdodas mani atrast, nezaudē
drosmi,
Ja neatradīsi mani vienā vietā, meklē
citā,
Es kaut kur esmu apstājies un gaidu
TEVI, -
V. Vitmens, „Zāļu stiebri”
*** *** ***
Es došos pretim Tev, mans draugs. Lai
kādā valodā Tu ar mani vēlētos sarunāties. Un kādas drānas Tev mīļas būtu. Zīds
vai pelēka vilna. Es lūkošos TAVĀS acīs
un tikai tajās meklēšu saules iesēto zieda ziedu. Tas pat tumšās naktīs savu
gaismu tur iedegtu.
Bet ja pasaules skarbie vēji to būs
nodzēsuši? Tad KOPĀ mēs ar Tevi no jauna to iedegt spēsim. Pat ja Tu tam
neticēsi un savu vaigu vēlēsies projām aizgriezt. Pat ja. Es nebīstos Tavas
neticības, jo zinu kā pēc ziemas pasaulē ziedi savus soļus sper. Klusām, lēnām,
pacietīgi neatlaidīgi. Solis pēc soļa. Strautiem sākot urdzēt, putniem sākot
savas runas izrunāt pasaulē. TO esmu redzējusi ilgus gadu tūkstošus. Pat ja
cilvēks otru ir kāvis. Pat ja. Aizmirstot savā pavardā uguni turēt drošā vietā.
Tad pār zāli liesmu mēles dejot tik ātri spēj. Soli pēc soļa aiz sevis atstājot
melnu zemi un mēmas acis asaru pilnas. Pat ja.
Es došos pretim Tev, mans draugs. Soli
pēc soļa iesim kopā pļavās ziedus sēt. Kādus Dievs tos pasaulei ir dāvājis
pirms seniem, seniem laikiem. Sakot – tev, cilvēk, būs to visu sargāt un lolot.
Sargāt un lolot. Zinu jau zinu, ka Tev
piemirsās kā tas ir, kā to dara, kā otram cilvēkam roku pasniedz aiz laba
prāta. Tas nekas. Soli pēc soļa, pacietīgi un neatlaidīgi Tu NĀKSI ATPAKAĻ pie
savu acu siltās guns, pie savu roku postās ziedu pļavas. TO JAU esmu redzējusi
ilgus gadu tūkstošus. Vien atpakaļceļš katram ir sava garuma, ilguma, grūtuma
un viegluma.
ceturtdiena, 2014. gada 6. marts
IR
Ir tāda nāve no kuras nav iespējama
Augšāmcelšanās. Nav bijusi paredzēta no Laika gala. Un tomēr! Es Tev pretim
sniedzu savu sirdi, savu dvašu no krūtīm karstām, savu CERĪBU, TICĪBU un
MĪLESTĪBU. Tās trīs IR mūžīgas un IR vienīgā laipa pa kuru nāvei nolemtais var
atnāk DZĪVĪBĀ atpakaļ. Tu tumsas daļa esi kā es gaismas pusē Tevis paša ēna, no
kuras bīsties kā uguns karstas. Laika gals IR laika sākums un elpot tajā nozīmē
dzīvībā ziedus pasaulē audzēt. Siltus un krāšņus.
IR iespējama Augšāmcelšanās nāves
nolemtajiem. Vakar sapnī redzēju liliju balto klusi elpojam. Viņa IR dzīva.
Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa. Tā reižu
miljoniem līdz pat bezgalībai. Zelta putekšņiem lidojot pasaules telpā. Man
jāpaspēj tos visus satvert, lai tiltu no aizmūžības uz šo pusi izmargotu. Es
redzu Tavas acis, kuras lūdz …
IR iespējama Augšāmcelšanās.
otrdiena, 2014. gada 4. marts
Patiesībā…
... šī apaļā rotaļu bumba, kuru saucam par Zemeslodi,
ir ļoti trausla. Tā tikai liekas, ka stipra un milzīgi liela. Patiesībā cilvēks
ir muļķis to neapzinoties. Naivas mīlas dzejas rindas, naivi solījumi par
draudzību īstu, dziļu. Naivi smaidi "labi būs". Naivi sniegpulkstenītes
ziedēt sāk. Es redzu kā tām salst. Es redzu kā cilvēki rotaļājas ar apaļu
bumbu, kuru saucam par Zemeslodi, par mājām savām. Tikai tā nav naiva rotaļa,
nav naivi smaidi un nav naiva atzīšanās mīlestībā. Patiesībā viss ir stipri
citādi. Man dreb rokas turot šo bumbu sev plaukstās. Jo tik liela muļķība ir
vietu atradusi cilvēku prātos un sirdīs. Rotaļāties ar pasaules pastāvēšanu.
Jā, tieši tā! Pastāvēšanu. Stāsta, ka pasaule esot mūžīga un visums esot
mūžīgs. Patiesībā viss ir stipri citādi. Un es klausos Tavas naivās mīlas
dzejas rindas acīm bezgala skumjām. Tu nedzirdi zemes pukstus, tu nejūti kā
viņai tieši tagad sāp. Es lūdzu Tevi, ieklausies…
svētdiena, 2014. gada 2. marts
Es lūdzu...
http://www.draugiem.lv/ievatrimalniece
Es lūdzu...
Sporta ziņas, mūzikas ziņas, jaunas filmas. Tik daudz
apkārt ... jā, kas tas ir? Baiti vai biti vai vēl kāda mērvienība? Pat nemēģinu
saprast, pat nemēģinu skaitīt ... smilšu graudus Sahāras tuksnesī. Mēģinu (cik
to vien varu) sev plaukstā Zemeslodi noturēt. Mēģinu (cik vien to spēju)
cilvēku acīs siltumu noturēt. Es, Tevi draugs, LŪDZU PALĪDZI man to veikt...
Abonēt:
Ziņas (Atom)